Foburdons ir veids, kā veidot trīsbalsīgu polifoniju.

Tam ir galvenā melodija - cantus firmus, kurai tiek pievienotas divas papildu balsis.

Franču foburdons:

Franču foburdonā cantus firmus atrodas apakšā un virs tā tiek veidotas piebalsis. Kursa materiālā tam ir viens piemērs.

Plaine d'ennuy - Loyset Compère

Sarkanā krāsā atzīmēts fragments, kurā ir izmantota franču foburdona tehnika.

Foburdona veidošana sākas ar cantus firmus, galveno melodiju. Sekojošā piemērā foburdons ir izveidots, pamatojoties uz iepriekš minēto tēmu.

Pēc galvenās melodijas tiek veidota pretbalss cantus firmus, kas skan sekstu augstāk. Tomēr jāņem vērā, ka sākums un beigas ir viena un tā pati nots – unisons – oktāva vai kvinta.

Tad virs cantus firmus tiek veidota balss, kas skan tercu augstāk.

Tas pats par sevi ir pietiekams materiāls foburdonam. Tālāk gan balsīm tiek veidota kadence, kur tiek aizturēta papildbalsu priekšpēdējā nots un uz īsu brīdi tiek ļauts izskanēt aiztures disonansei.

Kadence kļūst spēcīgāka un pārliecinošāka, atrisinoties pamatnotī. Šajā gadījumā - divās. Augšējā balsī – prīmā un vidējā balsī – kvintā.

Salīdzinot šo ar iepriekšējo transkripciju, var pamanīt, ka ritms ir atšķirīgs. Izpildot seno mūziku, vienmēr jānoskaidro, kur ir kadences un kā pirms pamatnots parādās musica ficta (alterētas skaņas). Transkripcijā tas parādās cantus firmus kā mi bemols. Tas, iespējams, ir nav interesantākais veids, kā veidot foburdonu. Dubultā alterācija abās augšējās balsīs ir interesantāka un izklausās pēc "senākas" mūzikas.

Praktizēšanās:

Sākuma grāmatas par senās mūzikas improvizāciju 141. lappusē ir Ziemassvētku dziesma, kas ir ļoti piemērota foburdona praktizēšanai.

Dziesmai ir divas daļas – piedziedājums un pants. Pants ir paredzēts dziedāšanai vienai personai vai unisonam. Refrēnu var dziedāt arī citādi, piemēram, foburdona tehnikā.

Praktizējot foburdonu, ieteicams sākt ar vienkāršāko variantu. Kad melodija ir iepazīta, virs tās tiek dziedāta augšējā terca. Tai jau vajadzētu būt pazīstamai lietai pēc gimela veidošanu. Pēc tam mēģinām veidot virs melodijas balsi sekstu augstāk. Kad visas trīs balsis ir apgūtas atsevišķi un pa divām, to apvienošana rada franču foburdonu!

Fobourdon  tehnika ir noderīgs paņēmiens arī mūsdienu mūzikas komponēšanai. Piemēram, Arvo Pērts ir uzrakstījis Ziemassvētku skaņdarbu, kas sākas ar īsu foburdona fragmentu.

Angļu foburdons:

Angļu foburdona veidošanā cantus firmus ir visaugstākā balss. Šajā piemērā kā melodiju mēs izmantojam himnu Ave Maris Stella.

Tolaik, kad veidojās daudzbalsība, bija divi veidi, kā dziedāt daudzbalsīgu mūziku. Kad daudzbalsība kļuva tik sarežģīta, ka to vairs nevarēja atcerēties, skaņas tika pierakstītas. No otras puses, joprojām tika dziedātas dziesmas, kas dziedātājiem bija ļoti pazīstamas. Tolaik daudzbalsība tika izpildīta improvizēti un izmantojot dažādas esošās tehnikas, piemēram, foburdonu. Ave Maris Stella ir viena no šādām dziesmām. Tā bija tik labi zināma, ka dziedātājiem diez vai ir bijušas vajadzīgas notis, lai to nodziedātu – vai arī, ja viņi ir skatījušies augstāk norādīto melodiju, viņi to ir izmantojuši tikai kā pamatu papildu balsu radīšanai.

Iepriekš minētās dziesmas nošu lasīšana mums var būt pārāk sarežģīta, tāpēc mēs izmantojam tās mūsdienu pieraksta versiju, lai apgūtu angļu foburdonu.

Zemāk redzamajā attēlā himnas melodija ir rakstīta augšējā balsī un tai ir izveidotas divas balsis zemāk.

Veidojot foburdonu, apakšējā balss sākas oktāvu zem galvenās balss jeb cantus firmus. Pēc tam mēs turpinām šīs balss melodiju sekstu uz leju no cantus firmus. Pēc tam šai balsij tiek izveidota paralēla balss, kas skan paralēlās tercās. Var pieņemt arī tā, ka vidējā balss vienmēr ir par kvartu zemāka nekā cantus firmus.

Ave Maris Stella beidzas tā, ka cantus firmus noslēgtos lejupejoši ar sekstakordu noslēgumā. Tas neizklausās pēc beigām. Fragmentā dziesmai ir pievienotas divas papildu notis, kas veido kadenci. Cantus firmus joprojām atrisinās prīmā, vidējā balss tai seko un atrisinās kvintā. Apakšējā balss atrisinās oktāvu zemāk par Cantus firmus pamattonī.

Foburdons 16. gadsimtā bija jau labi zināms polifonās kompozīcijas paņēmiens. To izmantoja, ja gribēja, lai skanējums izklausītos sens.

Piemērs ir apzināti rakstīts tā, lai melodija būtu vienmērīgā ritmā. To praktizējot, dziedātājiem vienmēr laicīgi jādomā par nākamo noti. Nākamais solis praksē ir izveidot melodijā daudzveidīgāku ritmu. Tālāk ir norādīts viens no veidiem, kā to izdarīt.

Zemāk ir piemērs, kur Gijoms Difē izvēlējies Ave Maris Stella melodiju un no tās uzbūvējis trīsbalsīgu polifoniju, izmantojot ritmiskas variācijas un foburdona tehniku.

Apvilktās notis veido Ave Maris Stella melodiju. Starp pamatnotīm ir melodijas izrotājumi, kā tas aprakstīts iepriekšējās nodaļās. Apakšējās balsis veidotas foburdona tehnikā. Tenora balss ar superius balsi vietām veido sekstas, vietām – oktāvas. Tā bija ierasta prakse un parāda stila pārzināšanu, jo foburdons vislabāk skan oktāvas attālumā.

Praktizējot seno mūziku, svarīgāk ir mācīties izmantot konkrētus paņēmienus, nevis censties izpildīt mūziku perfekti. Ir vērts mācīties seno mūziku, dziedot un izmantojot dažādus instrumentus, kas jums pieejami. Vēlams mainīt dziedāšanu un spēlēšanu, un pārmaiņus mainīt arī dažādas instrumentu grupas. Tiek pieņemts, ka tas vēsturiski tā tika darīts arī 15. gadsimtā.