Franču-flāmu polifonija, kā norāda tās nosaukums, radās apvienojot Ziemeļfrancijas, holandiešu un flāmu komponistus, kuri strādāja pilsētās visā Eiropā. Šajā mācību materiālā īpaši aplūkosim komponistus, kas darbojušies Šeldas upes tuvumā.

Šeldas upe bija ekonomiski nozīmīgs ūdensceļš, jo pa to bija viegli pārvadāt produktus, un tās krastos notika tirdzniecība. Arī mūzikai šajā reģionā bija nozīmīga loma. Muzikāli nozīmīgas pilsētas upes krastos bija:  Kambrē, kur darbojās slavenie komponisti Gijoms Difē (Guillaume Du Fay) un Žoskēns de Prē (Josquin des Prez), kā arī Valensjēna, Turnē un visbeidzot - Antverpene. Upes krastos atrodas Bornemas pilsētiņa, kuras mūzikas skolā mēs viesojāmies un apguvām daudz ko jaunu par franču-flāmu polifoniju. Bornemā atrodas Vērtas rajons, kas ir madrigālu komponista Giaches de Wert dzimtene. Viņa mūzika ļoti ietekmēja Klaudio Monteverdi daiļradi.

Mūzikas ieraksts

15. - 17. gadsimtā vienīgais veids, kā ierakstīt mūziku, bija to pierakstīt ar notīm un pēc tam dziedāt vai spēlēt to. Nebija nekādu skaņas disku vai citu veidu, kā ierakstīt un atskaņot mūziku. Tomēr rakstīšana bija dārga, šo greznību varēja atļauties tikai turīgākie. Viss, kas tika uzrakstīts, tika rakstīts ar roku uz pergamenta. Tāpēc grāmatas bija ļoti vērtīgas. Bagātie mēdza dāvināt grāmatas vai nošu grāmatas. Tikai baznīca un bagātnieki varēja apmaksāt mūzikas pierakstīšanu un to izplatīt.

Mūzikas pieraksts

Nebija iespējams izgatavot nošu kopijas, no kurām visi dziedātāji varētu dziedāt. Tā vietā viņi centās visas dziesmas notis uzrakstīt uz vienas lapas vai atvēruma, no kura visi dziedātāji lasīja notis. Apjomīgākos skaņdarbos, piemēram, mesās, kādam no dziedātājiem bija liels gods un atbildīgs uzdevums īstajā laikā pāršķirt lappusi. Bija jāprot sekot ne tikai savai balsij, bet arī citu balsu nošu rakstam, nepāršķirt lapu, kamēr nav nodziedātas visas partijas.

Savukārt ceļojošo dziedātāju un dziedošo kolektīvu rīcībā ir bijušas arī cita veida grāmatas. Šīs grāmatas bija maza izmēra, tās bija viegli pārnēsāt. Vienā grāmatā bija daudz dziesmu, bet tikai vienam dziedātājam nepieciešamās notis. Insbrukas Ich muss dich lassen​ ir materiāla piemērs, kas saglabājies šādā grāmatā līdz mūsdienām.

Arī muzicēšana senos laikos bija kopienas pasākums. Tāpēc daudzos gadījumos un pasākumos notika kopīga muzicēšana. Papildus tam, ka mūzika tika pierakstīta tikai papīra formātā, tā tika pierakstīta arī citos interesantos veidos. Piemēram, viesībās varēja būt galdauts ar četrdaļīgu skaņdarbu, kas uzrakstīts dažādās galdauta pusēs.