Senās mūzikas improvizācija daudzējādā ziņā ir vienkāršāka nekā esošo manuskriptu lasīšana.

Senās mūzikas skaņdarbi sākotnēji tika radīti improvizācijas rezultātā. Dziesmas tika pierakstītas tikai tad, kad tās bija pilnībā iegaumētas. Dziesmas pamatā bija gregoriskā melodija, mesas piedziedājuma daļa vai pazīstama melodija, kam klāt mūziķi improvizēja citas balsis atbilstoši tā laika stilam. Labākās versijas tika pierakstītas.

Šajā nodaļā piedāvāti trīs veidi, kā var improvizēt seno mūziku.

1. Gimels

Senāko improvizācijas formu piemērs. Sākotnēji, kad sāka attīstīties polifonija, sākumā otru balsi dziedāja tikai paralēli.

2. Kanons

Kanons daudzējādā ziņā ir tīrākā iespējamā improvizācija. Tam nav jābūt balstītam uz kādu jau gatavu melodiju.

3. Foburdons

Polifoniska improvizācija esošai melodijai, kas radīta pēc precīziem noteikumiem.

 

Šī materiāla improvizācijas nodaļas seko Barnabé Janin Chanter sur le liver teorijai.

Nodaļās izmantotas gatavas melodijas no šīs grāmatas. Lietotajās melodijās ir atsauces uz grāmatas lappuses numuru.